Man allaž ir bijusi sajūta, ka varētu darīt jebko. Tikai mani ir grūti izkustināt.

Taisīt lielu mākslu ar pozitīvu zīmi ir daudz grūtāk, ar negatīvu uztaisīt kaut ko pārliecinošu ir vieglāk.

Esmu pārliecināts, ja visi cilvēki vienkārši vairāk skatītos mākslas grāmatas un darbus, kā viņi skatās kino vai klausās mūziku, viņi kļūtu labāki.

Cilvēki ikdienā notrulinās un aizmirst savas pirmatnējās sajūtas. Vajag vairāk ieklausīties sevī.

Ir absolūti skaidrs, ka vislielākā iedvesma ir kādu brīdi pēc seksa.

 

 

Darbā ir jābūt noslēpumam, kaut kam līdz galam nepateiktam. Klaji stāsti mākslā man ne visai patīk.

Neesmu tik publisks, man nepatīk publiski pasākumi. Esmu kompānijas cilvēks, bet ne sabiedrības.

(Inita Saulīte – Zandere, Liels pragmatisks bērns, “Pastaiga”, 2008)



Vai nav tā, ka vairumam cilvēku iztēle šobrīd ir ļoti šaura un vajag krietni piepūlēties, lai nekonkrētos darbos saskatītu kaut ko konkrētu?

Tas ir labi, ka vajag piepūlēties. Cilvēki ir pieraduši pie visa gatava. Tomēr cilvēkam jābūt vairāk sagatavotam, un, godīgi sakot, māksla ir diezgan elitāra padarīšana. Esmu nonācis pie atziņas, ka katram nav dots mākslu saprast un ne vienmēr tā ir izglītības vai kultūras līmeņa problēma. Vienkārši cilvēki var mākslu neuztvert.

(Mārīte Kanča, Diena, 1999 )

Dvēsele slēpjas zem informācijas uzslāņojumiem un rutīnas, ko paši sev nosakām. Reizēm tā ierunājas pavisam negaidītās situācijās, uzrunā cilvēku caur nejaušībām, un tā ir jāklausa.

Tēli pie manis atnāk no dzīves. Pasaule un vide taču sarunājas ar katru mākslinieku. Viena no svarīgākajām tēmām ir sieviete.

(Baiba Sprance, Mājas viesis, 2003)

Andreja darbi lieliski izskatās modernos interjeros, kur dominē stikls un metāls. Brīvs no sava laika un tam raksturīgajām tendencēm nevar būt arī mākslinieks un pieļauju, ka arī domājot par telpu, kur iecerētais darbs varētu atrasties, Andrejs glezno. Viņa glezniecību raksturo vēss estētisms, tas ir pirmais, ko gribas pateikt, vērojot viņa darbus, neskatoties uz to, ka tajos bieži dominē piesātināts, intensīvs kolorīts, pat ar kādu dramatisku, dobju akcentu. Velti tur meklēt kādu subjektīvu pārdzīvojumu vai pašapceri. Mākslinieks lieliski pārvalda tās iespējas, ko sniedz eļļas glezniecības tehnika, krāsas suģestējošais dziļums, spēja akcentēt kontrastus un veidot maigas pārejas. Krāsa ir tā, kas strukturē telpu, kurā mākslinieks ierāda vietu grafiskām zīmēm, savai tēlu sistēmai, kuru rada viņa izkoptā, elegantā līnija. Gadiem Andrejs it kā virzījās arvien tuvāk „tīrajai’, tas ir - bezpriekšmetiskajai glezniecībai, bet tad notika straujš pavērsiens figurālās, kaut arī stipri nosacītas, glezniecības virzienā. Andreja stiprā puse ir zīmējums un to nemaz tā nevar teikt par katru gleznotāju. Tāpēc arī ar gandarījumu viņš pasniedz zīmēšanu Mākslas akadēmijas studentiem.

(Anda Treija, mākslas zinātniece, Galerija Daugava, 2009)

Andrejs Ameļkovičs ir gleznotājs ar lielisku krāsu un līnijas izjūtu. Viņa darbi ir kā glezniecības un grafikas īpašs apvienojums, kad fona gleznieciskums, līniju grafiskais smalkums, rūpīgi pārdomātā kompozīcija un brīžiem arī šķietami neredzamā dievišķās iedvesmas klātbūtne kopā rada gleznas, kas iespiežas atmiņā. Andreja gleznās ekstravagantā nevērībā apvienota brīžiem pat kaitinoši praktiska lietišķība, gandrīz matemātisks “funktieris” kopā ar trauslumu, gandrīz bērnišķīgu dzidrumu. Kā profesionālas rafinētības (nepavisam ne sliktā nozīmē) un bērnišķīgas tīrības apvienojums ir grafiskās zīmes Ameļkoviča gleznās – sākot ar viņam (varbūt vēl kādam) vien saprotamiem simboliem, beidzot ar visiem saprotamajām sirds kontūrām, glāzes un cilvēku ķermeņu grafiskiem zīmējumiem.

(Ieva Raiskuma, Skūpsti, slimīgi priekšstati, brīnums. "Literatūra. Māksla. Mēs.", 1996)

Ameļkoviča īpašā apdāvinātība ir ļāvusi viņam viegli un dabiski iekļauties latviešu mākslā arvien augstu vērtētajā tonālās glezniecības kopēju lokā. Taču viņš ir atradis sevi, visai mūsdienīgu izteiksmes ceļu. Viņa glezniecība ir jūtīga, niansēs izsmalcināta, vizuāli skaista, brīžiem ar tikko jaušamu, dažkārt, šķiet, nedaudz demonstratīvu vieglu noguruma vaibstu. Darbiem vienlaicīgi ir it kā divas plaknes – gleznieciskā un grafiskā, kam atbilst divi slāņi – emocionālais ( krāstelpas risinājums) un jēdzieniskais (vienkāršotās grafiskās zīmēs šriftēts cilvēku attiecību vispārinājums). Abi slāņi ir vienlīdzsvarīgi un atrodas pastāvīgās, vairāk vai mazāk saspriegtās attīcībās, kas skatītāju piesaista ne mazāk kā tonālās kvalitātes.

(Rūta Muižniece, mākslas maģistre, 1999)

Grāmata “Gunta Priedaika gleznu kolekcija”, 2010
Liels pragmatisks bērns. Inita Saulīte – Zandere, “Pastaiga”, 2008.gada septembris
Eindruckliche Kunst aus Lettland. Stephan Scheurer, "Mittwoch", 2005.05.04
Grāmata Latvijas māksla 20.gadsimts, 2002
Dzīvoklis apkārt gultai. Zita Ramma, "Deko", 2000.gada septembris
Svinamā diena. "Vakara Ziņas", 2000.gada 10.jūnijs
Apzīmētāja trūkums. Ieva Rupenheite, "Diena", 2000.gada 2.jūnijs
Krāsu mirkļi. "Jaunā Avīze" 2000.gada 29.maijs
Atraktīvās ardievas pēdējai cigaretei. Aiva Kanepone, "Neatkarīgā Rīta Avīze", 2000.gada 18.marts
Meditacii nad kreditom. Alena Pevcova, "Bizness I Baltija", 2000.gada janvāris
Veidojas dialogs starp mākslas un finansu p asaulēm. Ilze Zāģere, "Jaunā Avīze", 2000.gada 12.janvāris
Mākslinieks sarkanā kreklā. "Vakara Ziņas", 1999.gada 11.decembris
Andrejs Ameļkovičs, gleznotājs. Vintra Vilcāne, "Ieva" rubrika " Ieva ciemos, 1999.gada 16.jūnijs
Reālisma stilizētājs sāka ar cirkuli. Ilze Zveja, "Neatkarīgā Rīta Avīze", 1999.gada 8.maijs
Meklējiet sievieti. Baiba Ozola, Jaunā avīze, 1999.gada 4.maijs
Gleznotāja Ameļkoviča pavasara aritmija. Dace Vizule, "Rīgas Balss", 1999.gada 29.aprīlis
Dzīves aritmija galerijā Daugava. Evija Kalnbērza, "Spogulis", 1999.gada 29.aprīlis
Andreja aritmija. Ieva Rupenheite, "Diena" rubrika "Populārs cilvēks, 1999.gada 29.aprīlis
Andrejs Ameļkovičs dod padomus izstāžu apmeklētājiem. Ilze Graikste, "Vakara Ziņas", 1999.gada 28.aprīlis
Cilvēks - Enerģija – Daba. "Enerģētikas Vēstnesis", 1999.gada 26.aprīlis
Trijās galerijās 19 mākslinieki. Jolanta Sēnele, "Dienas Bizness", 1998.gada 25.novembris
Dzīve - Spēle – Brīvība. Dr.phil., profesors Andris Rubenis, "Neatkarīgā Rīta Avīze", 1998.gada 24.novembris
Krāsu makšķernieks. Sanita Bučiniece, Anda Treija, "Māksla Plus" Nr.2, 1998.gads
Ameļkoviča gleznas un līnijas. Ieva Rupenheite, "Diena", 1998.gada 30.maijs
Dažādu realitātes mirkļu slāņi. Ieva Kalniņa, "Fokuss", 1998.gada 4.jūnijs
V.I.P. Andris Grīnbergs, "Vakara Ziņas", 1998.gada 30.maijs
Krāsu makšķernieks Ameļkovičs. Andrejs Kaufmanis, "Diena", 1997.gada 10.maijs
Saskaņa. 1996.gada 9.aprīlis
Skūpsti, slimīgi priekšstati, brīnums. Ieva Raiskuma, "Literatūra. Māksla. Mēs.", 1996.gada 4.-11.aprīlis
Laiks jaunajiem. Andris Teikmanis, "Izglītība un Kultūra", 1995.gada 27.aprīlis
Reiz Amerikā, bet šoreiz – Daugavā. Raitis Strautiņš, "Neatkarīgā Cīņa", 1994.gada 4.jūlijs